Šī projekta galvenais mērķis - palīdzēt cilvēkiem tādā neparastā lietā, kā papagaiļu uzturēšana un audzināšana. No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka nekā sarežģīta te nav - lūk papagailis, ir būris, barība veikalā, ūdens krānā - nu ko vēl vajag? Bet Jūs pavaicājiet savam papagailim, vai viņš jūtas laimīgs šādos apstākļos. Atbilde būs viennozīmīga – nē! Pa īstam laimīgs papagailis var būt tikai viņam dabīgā vidē, t.i. brīvā dabā starp saviem sugas brāļiem. Kad parādās rīta saulīte, pārklājot ar saviem stariem koku galotnes, papagailis var tarkšķēt pilnā rīklē no prieka, nebaidoties, ka viņu tūlīt ieslēgs tumšā vannas istabā, jo viņš traucē gulēt tiem, kas to nopirkuši.
Kad pāriet tropiskās lietusgāzes, viņš var pēc sirds patikas izpeldēties koku mitrajā lapotnē, nevis neprātīgi kasīties un izplūkāt sev spalvas, jo gaiss istabā ir pārāk sauss un būris stāv blakus radiatoriem. Bet tas, kurš tevi nopirka, nemaz nenojauš, ka nepieciešams kaut ko mainīt.
Pareiza un kvalitatīva papagaiļa uzturēšana – tā tomēr nav tik vienkārša lieta. Tas prasa daudz zināšanu un pūļu. Mēs ceram, ka šis projekts kļūs par labu palīgu Jums šai lietā.
Vienmēr priecājamies Jūs redzēt.
Administrācija
Alīna Sultanova, biologs
2000.g. manā mājā parādījās maziņš, puspliks un vienmēr izsalcis kamoliņš. Tas bija sešas nedēļas vecs zili - dzeltenās aras putnēns. Tik maza putnēna kopšana prasīja ne tikai daudz pūļu, bet arī zināšanas, kuras man tajā brīdī katastrofāli pietrūka. Informācijas vakuums, labas literatūras un speciālistu trūkums mūsu valstī drīz lika sevi manīt. Saduroties ar nopietnu problēmu, es ar viņu praktiski paliku ar aci pret aci. Šis gadījums un mana mīlestība pret tādām brīnišķīgām radībām, kā papagaiļi noteica tālāko notikumu gaitu, kura sekas bija šī projekta radīšana.
Arina Bagele
Kopš agras bērnības manā dzīvē ir bijuši putni.
Sākumā bija viļņotie papagailīši. Pateicoties tiem, es kopš 7 gadiem iemācījos noteikt viļņoto papagailīšu dzimumu un veicu ļoti svarīgu novērojumu – ja par putniem labi rūpējas, tad viņu apspalvojams kļūst neiedomājami spožs.
Pēc tam bija zvirbuļa cālītis - Čiriks, kuram es vācu dažādus tārpiņus un mušas. Viņa ik vakara dziesmās skanēja zvirbuļa čirkstēšana apvienota ar papagailīšu dziesmām. Kļūstot par pilnīgi pieaugušu putnu, viņš sāka lidot pa pagalmu, lai pēc izlidošanās trauktos mājās, noslēptos būrītī un izgulētos.. Vienreiz mēs aizmirsām atstāt atvērtu logu, viņš vēl ilgi pēc tam lidoja pie mūsu loga dziedāt savas dziesmas, taču mājās neatgriezās.
Nešķiramie papagailīši Roma un Čika iebrāzās mūsu dzīvē ar spalgu kliedzienu, knābi un mīlīgu raksturu. Čika bija slima – viņa sev izplēsa asti un izgrauza muguru. Mēs sapirkāmies kaudzi grāmatu, bet tā arī neuzzinājām kā viņai palīdzēt. Neskatoties uz to, viņa „aizgāja” no mums pati pēdējā, nodzīvojot ar mums kopā 8 gadus. Es vēl joprojām atceros, kā katru rītu manā istabā ielidoja sanošs bezastes kamoliņš, lai ielīstu pie manis zem segas, piespiežoties ar visu ķermenīti, un nodziedātu dziesmiņu..
Vēl bija krauklis Skrudžs ar lauztu spārnu un vārna Karkuša, kura uzskatīja, ka man personīgi viņu 5 no rīta jābaro (kas izpaudās raustīšanā mani aiz auss, kāju vai citu ķermeņa daļu knābāšanā, līdz es pamodos), pa dienu un vakarā viņa ēda pati.
Baloži, bezdelīgas, mušķērāji, kuri vienkārši atpūtās, veseļojās, paēda pie mums un aizlidoja savā dzīvē tālāk.
Viss tas manī radīja milzīgu mīlestību pret putniem un vēlmi dalīties ar visiem putnu īpašniekiem savā pieredzē un zināšanās, lai viņu spārnotie mīluļi dzīvotu ilgi un laimīgi.
Tagad pie manis dzīvo žako Karls. Karluša vēl tikai mācās uzticēties un kontaktēties ar mani man saprotamā valodā.:)
